Vilcene iekrita slazdā, bet blakus slēpās kucēni. Mežsargs nolēmis palīdzēt zvēriem

Kādu rītu Jānis strādāja mežā, mērot kokus. Viņš pēkšņi apstājās, izdzirdot apkārtnē caururbjošu gaudošanu. Viņš nometa savus  instrumentus, ko bija paņēmis koku mērīšanai, un lēnām gāja pretī skaņai.

Pēc brīža vīrietis izgāja meža izcirtumā, kur sastapa lielu vilku. Viņas ķepa tika ieķerta slazdā, un viņa visos iespējamos veidos mēģināja atbrīvoties, taču viņa nogura un apgūlās uz zemes.

Vilcene izskatījās nogurusi, izskatījās, ka viņa jau ilgu laiku cīnījās par brīvību. Jānis gribēja palīdzēt dzīvniekam, bet, kad viņš pienāca tuvāk, vilka ņurdēja, kažoks viņai mugurā sacēlās stāvus, taču tas bija vairāk no bailēm, nevis no īstām dusmām. Plēsējs asi paraustīja ķepu, cerot, ka varēs atbrīvoties un aizbēgt. Bet mani spēki izsīka.

Jānis atkāpās, nevēlēdamies nodarīt nekādus ievainojumus savvaļas dzīvniekam. Tad viņš ieraudzīja ko negaidītu: vilka tesmenis bija pilns. Tas nozīmēja, ka kaut kur jābūt viņas mazuļiem, kuri nepacietīgi gaidīja savu māti. Ja viņi vēl būtu dzīvi.

Un tā arī sanāca: netālu krūmos lūrēja mazs vilku mazulis, un visticamāk mazulis nebija viens.

Jānis gribēja glābt mazuļus, viņam bija jārīkojas ātri, taču viņš nevarēja tuvoties vilkam, baidoties, ka viņa varētu kaitēt viņam un sev.

Vilks bija uz n**es sliekšņa. Šķiet, ka viņa zaudēja daudz a**ņu ķepas brūces dēļ, un, ja viņa paliks viena, n**e būs neizbēgama, turklāt dienas vai divu laikā. Turklāt pēc medījuma varētu ierasties malumednieki vai citi plēsēji…

Jānis to saprata un nevēlējās tādu iznākumu, viņš dzīvē bija daudz pārdzīvojis un negrasījās tāpat vien padoties. Viņš zināja, ka katra pavadītā sekunde var mainīt kāda cilvēka dzīvi.

Bija jārīkojas tieši tagad. Jānis savāca drosmi. Viņš apsēdās un lēnām sāka tuvoties vilkam.

Viņš maigi pieskārās viņas ķepai. Viņam par pārsteigumu viņa nereaģēja. Viņa jau bija pilnībā izsmelta. Tagad vai nekad! Viņš uzmanīgi atdalījās no vilkās ar vienu roku, kuru ietina jakā aizsardzībai agr*sijas gadījumā, un ar otru roku piespieda slazda mehānismu, lai viņu atbrīvotu, bet tas neatvērās, ķepa. palika aizslēgta.

Slazds, iespējams, iesprūda spēcīgu grūdienu dēļ, kad dzīvnieks mēģināja aizbēgt. Jānim nebija laika domāt. Viņš pretēji drošības noteikumiem atspiedies uz lamatas ar abām rokām, atstājot kaklu bez aizsega, un tas viņam izdevās. Vilkacis nepretojās, ik pa laikam atguva samaņu un ņurdēja.

Tad vīrietis uzcēla vilku uz pleca un vilka viņu uz savu būdu. Viņa atradās tikai dažu simtu metru attālumā no viņa, taču tik un tā bija vajadzīgas gandrīz 20 minūtes, lai iznestu diezgan smago plēsoņu pa sniegu. Viņš nolika vilku blakus krāsniņai, lai viņai būtu silti.

Kamēr māja sildījās, mežsargs varēja izmeklēt dzīvnieka brūces, kuras pēc tam nomazgāja un pēc iespējas apstrādāja ar aptieciņu. Jānis militārajā dienestā bija apguvis medic**iskās palīdzības kursu, tāpēc viņš zināja, kas jādara. Ja cilvēks būtu gaidījis ilgāk, zvērs vienkārši noas**tu līdz nā**i.

Plēsējs pamazām sāka izrādīt dzī*ības pazīmes. Kad viņa atkal norūca uz viņu, viņš zināja, ka viss būs kārtībā. Viņai vajadzēja laiku, lai atgūtos, taču, zinot, ka viņa drīz nāks pie prāta, Jānis nolēma viņu iznest no mājas uz verandu, kad viņa atkal būs bezsamaņā.

Lasi vēl: Es nekad nepārstāšu pateikties savai vīramātei par šo recepti. Ikviens, kurš pagaršo, lūdz recepti, es dalos

Es uzliku tur siltu paklāju un noliku bļodu ar ūdeni. Un tad viņš iznesa izgl*bto dzīvnieku.

 

Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu….

Iesaki šo rakstu citiem!

Leave a Comment